Stress kā galvassāpju avots
Šāds apgalvojums, proti, ka stress ir galvassāpju cēlonis, no vienas puses, ikvienam šķiet saprotams, bet, no otras puses, tas tomēr ir ļoti mīklains un neskaidrs apgalvojums. Visa dzīve ir satraukumu un raižu pilna, bet vienmēr un visiem taču nesāp galva. Nemiera jeb trauksmes pārdzīvojums ir cieši saistīts ar cilvēka personību, pieredzi, pasaules uztveri. Ir ļoti daudz variantu, kādas situācijas dažādiem cilvēkiem var izraisīt galvassāpes. Lūk, dažas no tām (tās kļūst par problēmu tad, ja atkārtojas atkal un atkal un ja vienīgā izeja no tām ir sāpes).
Galva var sāpēt, satiekoties ar nepatīkamiem cilvēkiem, tomēr ar nepatiku vien ir par maz, lai būtu sāpes. Sāpes parādīsies tad, ja cilvēks jutīsies nevarīgs vai bezpalīdzīgs konkrēto cilvēku klātbūtnē. Līdzīgi ir ar strīdiem – tie paši par sevi nevienam nekaitē, bet, ja ir grūtības sevi aizstāvēt, ja īstie vārdi ienāk prātā pārāk vēlu, pēc tam ir kauns un dusmas pašam uz sevi, arī galvassāpes ir klāt.
Gaidot kādu atbildīgu notikumu (eksāmenu, uzstāšanos, tikšanos, sarežģītu darbu), pārņem satraukums. Tas ir nepieciešams, jo mobilizē visus organisma resursus, taču, ja ir šaubas par savu varēšanu, kompetenci, ja ir neticība paša spēkiem, gaidas kļūst mokošas. Nereti cilvēki pārvērtē atbildīgu notikumu nozīmi, iedomājoties, ka no tiem atkarīga visa dzīve (kā vairumā gadījumu nebūt nav). Šādos gadījumos kļūdas iespēja iegūst dramatisku nozīmi un bailes sagrābj dzelžainās spīlēs. Kāds tur brīnums, ja sāk sāpēt galva.
Pārāk liela vecāku vēlme vadīt bērna dzīvi – „tev jākļūst par slavenu pianistu”, „tev nevajag draudzēties ar šo puisi” (neviens nav labs), „man ir bēdīgi, ja tu brīvdienas pavadi ar citiem cilvēkiem”, „šo tu nevilksi, tas ir briesmīgs, re, es tev noliku smukas drēbītes”. Šāda vecāku rīcība var būt bērna galvassāpju avots. Ja bērns sadumpojas, protestē un dusmas brīvi plūst, problēmu nebūs, bet, ja bērns neuzdrīkstas iebilst, klusējot piekāpjas, žēlo mammu, dusmas tiek aizturētas un bieži vien izlaužas kā psihosomatisks simptoms (traucējums izpaužas ķermenī, lai gan tā cēlonis ir psihē).
Arī liela slodze var novest pie sāpošas galvas, un arī šajā gadījumā viss nebūt nav tik vienkārši. Ikviens cilvēks jūt nogurumu, kas signalizē, ka tagad pietiks, ķermenim vajag atpūtu. Veselīgi ir to respektēt, plānot darbus, rēķinoties ar savu varēšanu, bet, ja spēku izsīkums izraisa kaunu un nepatiku pret sevi („man vajadzētu spēt vairāk”, „nedrīkst sevi lutināt”, „kas es par čīkstuli”) vai vainas sajūtu („visi strādā virsstundas, kā tad es atteikšos”), ja ir grūti palūgt palīdzību („stipram cilvēkam pašam ar visu jātiek galā”, „citiem ir savas rūpes, ko nu es viņus apgrūtināšu”), tad cilvēks iet un iet – sāpes var kļūt par veidu, kā ķermenis mēģina likt apstāties.
Strādāt nedraudzīgā kolektīvā nav patīkami nevienam. Risks iedzīvoties galvassāpēs ir tad, ja citu vērtējumam ir pārāk liela nozīme, ja ir saasināta vajadzība visiem patikt, ja ir mazvērtības izjūta, pa kuru citu kritizējošās piezīmes sāpīgi trāpa, ja grūti sevi aizstāvēt.
Arī cilvēkiem ar lielām ambīcijām jeb urdošu vēlmi gūt atzinību un panākumus ir risks ciest no sāpošas galvas. Viņus dzen neapmierinātība ar sasniegto, viņus kaitina un aizskar, ja no apkārtējiem nevar saņemt kāroto apbrīnu.
Visās šajās situācijās sastopama nevis vienkārši neapmierinātība, dusmas vai nepatika, bet gan iekšējais konflikts jeb jūtu pretrunas, kas cilvēku sasaista un noved strupceļā. Dažiem izdodas izaugt no savām grūtībām, izdodas kādā brīdī, kad vadzis pilns, pielikt punktu un rīkoties citādāk. Dažreiz tas prasa gadus – praksē zināmi piemēri, kad pēc vairākiem gadiem migrēna izzūd pati no sevis, jo cilvēkam izdevies atrisināt savu iekšējo konfliktu. Auglīgāk, vieglāk un ātrāk ir tad, ja palīdz kāds no malas. Un te ir darbs psihoterapeitam, kura rīcībā ir specifiski profesionāli paņēmieni, ar kuriem emociju samezglojumus atklāt un atrisināt. Terapijas rezultātā sāpju nomocītais iegūst fizisku atvieglojumu, dvēseles mieru un veldzējošo brīvību paust savas jūtas.
Raksts kopēts no psihosomatika.lv, rakstu ir sagatavojis RSU Psihosomatikas klīnikas ārsts dr. Baiba Gerharde.
