Mamma un tētis bieži veda dēlu pavadīt vasaru pie vecmāmiņas. Kad zēns paaugās, viņš sacīja vecākiem: “Es jau esmu liels, ko jūs ar mani kā ar sīko? Es pats varu aizbraukt pie vecmāmiņas!”
Pēc neilgiem strīdiem vecāki piekrita. Tā nu stāv viņi uz perona, pavada, dod pēdējos padomus, bet dēls visu laiku apgalvo: “Es zinu, zinu, jau simt reizes teicāt!”
Tad tēvs saka: “Dēliņ, ja pēkšņi tev kļūs slikti vai bailīgi, tad lūk, šis būs tev” – un iebāž kaut ko zēnam kabatā.
Tā nu puika sēž vagonā, brauc, lūkojas pa logu. Te svešinieki apkārt sāk grūstīties, trokšņot, kāpt iekšā un ārā, vilciena pavadonis neapmierināti viņam kaut ko aizrāda, kāds dusmīgi uz zēnu paskatās, un viņam kļūst pavisam neomulīgi, arvien nepatīkamāk un smagāk ap sirdi. Kļūst baisi. Viņš savelkas čokuriņā, iespiežas stūrī, pār vaigiem sāk ritēt asaras. Tad zēns atceras, ka kabatā viņam ir kaut kas no tēva. Ar drebošu roku uztausta kaut kādu papīriņu, atloka: “Dēliņ, es esmu blakus vagonā.”
P.S. Tā arī dzīvē, mums jāuzticas bērniem un jāatlaiž viņi, bet mums vienmēr jābūt blakus vagonā, lai mūsu bērniem nebūtu bail.
Jābūt blakus, kamēr esam dzīvi.
Avots:Facebook"