Manā praksē bija gadījums. Puisēna māte ļoti pārdzīvoja sakarā ar epizodi, ko bija izraisījusi svešķermeņa aspirācija, pēc kuras veda dēlēnu uz slimnīcu, pat ja bija aizdomas par visparastāko saaukstēšanos. Mazais četrgadnieks jau no pusotra gada vecuma ik gadu tika hospitalizēts vismaz 8 – 10 reizes. Un reiz, sēžot uz gultas malas, mazais teica: “ Vecmāmiņ, kā gan man tas viss ir apnicis… Kad gan es nomiršu?” Diemžēl… Notika tas, no kā visvairāk baidījās māte un tuvinieki: bērns ierunājās par nāvi. Būdama pakļauts nepārtrauktām ārstu pārbaudēm, bērns guva smagu fizisku un psiholoģisku traumu.
Ar pilnu atbildību paziņoju: ļoti svarīgi, lai mātei būtu sabalansēts emocionālais stāvoklis. Viena vienkārša iemesla dēļ - mātes psiholoģiskais stāvoklis atstāj milzīgu iespaidu uz augļa attīstību un bērna startu pēc piedzimšanas, uz pirmajiem dzīves gadiem un rakstura veidošanos pieaugušā vecumā.
Es vēršos pie visām mammām ar lūgumu godīgi atzīties: par ko jūs visvairāk baidāties, kad saslimst jūsu bērns? Jūs baidāties par bērna dzīvību? Tāda ir cilvēka psiholoģija un mentalitāte – mēs vienmēr domājam to sliktāko. Bet ja izejam ārpus pārbiedēto un bēdu nospiesto vecāku lomas, un aplūkojam statistiku, tad redzam, ka 99,9% bērnu saslimšanu beidzas ar pilnīgu izveseļošanos.
Un te nonākam pie galvenā. Kad mamma ceļ paniku, viņai “palīgā” nāk mūsu medicīna, kas strādā, lai vairotu bailes: jums teiks, ka ja neārstēsiet kādu problēmu, tad ielaidīsiet situāciju, ka palaidīsiet kaut ko garām, ka jums jālieto desmit dažādi preparāti, ka tikai tā var palīdzēt bērnam utt. Mammu, kura atrodas nestabilā emocionālajā situācijā, pārliecināt ir ļoti viegli.
Lūk tā arī rodas “ievainojamā bērna sindroms”.
Pēc Jēlas universitātes pētījumu rezultātiem, bērni, kuriem ir hipersatraukušās mammas, saņem par 30% vairāk zāļu un tiek par 40% biežāk hospitalizēti.
Sanāk, ka trauksme ir kā “medus maize” medicīnai un farmācijas biznesam. Cilvēks pirks jebkuras zāles, pielietos jebkādas ārsta ieteiktās shēmas, bez ierunām piekritīs ārstēties slimnīcā utt.
Bērns šajā situācijā nokļūst pastāvīgu medicīnas intervenču sistēmā. Ja bērns nonāk slimnīcā, tas nozīmē, ka jebkurā gadījumā, neatkarīgi no diagnozes, viņš saņems injekcijas, ar viņu veiks kaut kādas medicīniskas manipulācijas un tajā pat laikā neviens neveidos ar bērnu individuālu kontaktu un nerūpēsies par medicīniskās agresijas samazināšanu. Viņš taču maziņš, pacietīs.
Kādas tas rada problēmas? Bērni, kuriem ir “ ievainojamā bērna sindroms” nākotnē uzrādīs zemākus akadēmiskos sasniegumus, problēmas saskarsmē ar vienaudžiem, bailes no ārstiem un medicīniskajām manipulācijām utt. Vēl ir stāsts par separāciju (atdalīšanu) no mātes vai kāda tuvinieka uz laiku, kamēr mazais atrodas slimnīcā. Tas ir vislielākais drauds bērna normālai attīstībai. Šīs bailes bērns izjūt no pašas pirmās dienas, kopš nākšanas pasaulē. Instinktīvi, bioloģiskā līmenī, bērns jūt, ka blakus ir mamma vai kāds cits pieaugušais, kas rūpējas par viņu.
Lieta tāda, ka ja bērns, īpaši pirmajos dzīves mēnešos un gados tiek audzināts separācijā un nesaņem pietiekamu daudzumu uzmanības, tad viņš ar visām savām ķermeņa šūnām jūt, ka dzīve ir bīstama un draudu pilna. Un šo sajūt bērns vēlāk iznes cauri visai dzīvei, viņš dzīvo paaugstināta stresa apstākļos, ar paaugstinātu adrenalīna un kortizola līmeni.
Kad jūs dzīvojat ar pamatsajūtu, ka dzīve ir bīstama, jebkurš, pat vismazākais satricinājums izraisa jūsos trauksmi visaugstākajā pakāpē.
Tādos gadījumos jūsu organisms daudz ātrāk un biežāk reaģē uz nenozīmīgiem kairinājumiem. Tas jūs padara uzņēmīgāku pret dažādām slimībām. Tajā skaitā arī sirds – asinsvadu un nervu sistēmas saslimšanām. No šejienes attīstās dažādas neirozes un psihozes. Un tas ir saprotams – ja cilvēks atrodas pastāvīgā stresa stāvoklī, tad viņa veselība, apmierinātība ar dzīvi un psiholoģiskais stāvoklis vienmēr būs zem jautājuma zīmes.
Un pats bīstamākais mazam bērnam ir vecāku nodevība. Piemēram, slimnīcā, kad mazuli, mātes acu priekšā aiznes prom, lai veiktu kādu medicīnisko manipulāciju. Bērnam jebkurā vecumā, pasvītroju, jebkurā, ir jāskaidro, kas tagad notiks, ka tas bija nepieciešams. Pretējā gadījumā viņš to uztvers kā nodevību, kā vistuvākā cilvēka nespēju parūpēties.
Nobeigumā jāsaka, ka jo vairāk šādu negatīvo epizožu piedzīvos mazulis savos pirmajos četros dzīves gados, jo lielāka iespēja, ka problēma nofiksēsies uz visu atlikušo dzīvi. Tad iznāks tā, ka mēs apzināti cenšamies iznīcināt nākamo paaudžu potenciālu. Un to taču mēs nepavisam nevēlamies, vai ne?
