“Viss būs tā, kā tam ir jābūt, pat ja būs savādāk,” - Vladimirs Levi.
Iespējams, jūs, tāpat kā es, esat cīnītājs. Cīnāties ar laiku, ar Visuma plāniem, stājaties pretī visam, kas jums šķiet nepareizs. Un, ja jūs nevarat kontrolēt situāciju, jūs pārņem trauksme. Cik gan bieži mēs cenšamies uzvarēt karā, kas jau ir zaudēts? Cik gan bieži mēs cenšamies, par spīti visam, panākt to, ko pasaule nav gatava (pagaidām) mums dot? Cik bieži mēs steidzinām notikumus un cenšamies visu virzīt pēc sava plāna?
Cik daudzās no šīm cīņām mēs rezultātā esam cietuši sakāvi?
Man nācās apgūt vienu mācību. Tas, kas man ir lemts, noteikti atnāks.
Patiesība slēpjas tajā, ka dzīve ne vienmēr pagriežas tā, kā mēs gaidām. Reizēm mums liksies, ka dzīve ir ideāla. Tomēr jau nākošajā brīdī viss var saiet galīgi šķērsām.
Mēs varam iemīlēties un ticēt, ka mums ir lemts ar šo cilvēku būt kopā līdz mūža galam. Reiz viss var mainīties, un mēs bezspēcīgi vērosim, kā izjūk attiecības, kuras, kā likās, turpināsies mūžīgi.
Mēs varam būvēt karjeru, par kuru esam sapņojuši un lūguši Visumam. Mums būs gan kāpumi, gan kritumi. Pēc laika mēs atkal kāpsim uz augšu, bet nu jau citā virzienā.
Izdzīvojot visus šos brīžus dzīvē, mēs nespējam atbildēt uz visiem tiem jautājumiem, kas grozās mums pa galvu. Nespējam aizrakties līdz patiesībai, ne vienmēr saprotam, kas ir pareizi, bet kas nē. Mēs nevaram uzminēt nākotni.
Dažreiz mums atliek vienīgi ticēt. Ticēt Visuma un saviem spēkiem. Mums ir jāturpina virzīties pa savu ceļu. Tas, kam ir lemts notikt mūsu dzīvē, noteikti pie mums atgriezīsies. Pat ja tas notiek tad, kad mēs to vismazāk gaidām.
Patiesība ir tāda, - ja kādam cilvēkam ir lemts būt mūsu dzīves daļai, tad viņš noteikti būs tajā. Un, ja attiecības ar kādu ir beigušās neatgriezeniski, tas nozīmē tikai to, ka ir atbrīvojusies vieta citām, īstām attiecībām.
Jūs var atlaist no darba. Taču jums rodas jaunas iespējas karjerai un profesionālajai izaugsmei. Jūsu plāni mainīsies pastāvīgi, jo dzīve nestāv uz vietas. Un arī mēs nevaram stāvēt.
Kad tas viss notiks, jūs varētu baidīties, pārdzīvot. Var pat likties, ka notiekošais burtiski sagrauj jūsu dzīvē visu līdz pamatiem. Jūs varat kliegt un raudāt, sist ar dūri pa galdu aiz dusmām. Jūs varat sākt šaubīties par sevi un vainot visā Dievu. Taču, lai ko jūs arī darītu tādos brīžos, patiesību tas nemainīs. Kad tas, pie kā mēs visiem spēkiem pieķeramies, aiziet no mūsu dzīves, tajā atbrīvojas vieta kaut kam labākam.
Tas, kam ir jākļūst par mūsu dzīves daļu, atnāks pie mums. Tam varētu būt vajadzīgs laiks. Mēs no tā varam attālināties un zaudēt uz kādu laiku, taču tas'});">taču tas, kas ir jūsu, vienmēr atgriezīsies.
Nevajag tik ļoti pārdzīvot un uzvilkt sevi, cenšoties pakļaut kontrolei nekontrolējamo. Nevajag ciest 24 stundas diennaktī un nomocīt sevi ar jautājumu: “Vai tiešām Dievs mani ir pametis?” Nevajag domāt par to, ka jūs neesat pietiekami labs, ja reiz jūs vēlēšanās nav piepildījusies.
Tas viss nav tiesa. Nevajag visu savu laiku un spēkus veltīt tām lietām, kuras aiziet. Ir jāiet uz priekšu un jātic, ka visas jaukākās lietas dzīvē jums vēl ir priekšā.
Mēs ne vienmēr gūsim atbildes uz saviem jautājumiem, par to ir jāatceras. Ne viss, kas dzīvē notiks, liksies pareizi. Ne viss ies pēc plāna. Taču tas'});">Taču tas nebūt nenozīmē, ka mēs neiegūsim to, ko meklējam.
Tas, kam ir lemts notikt, atnāks pie mums. Cilvēki, iespējas, darbs, kaislības un cerības...Tas viss uzradīsies īstajā brīdī. Tas viss notiks tad, kad tam ir lemts notikt. Tad, kad mēs tam būsim gatavi.
Ne katrai cīņai ir jēga. Reizēm labāk ir pakāpties maliņā un samierināties. Nav jēgas tērēt savu dzīvi satraukumiem un centieniem kontrolēt to, kas kontrolei nepakļaujas.
Reizēm vienkārši ir jāatlaiž tas, kam nav lemts palikt mūsu dzīvē. Atbrīvot vietu kaut kam jaunam. Ticēt. Un ļaut pareizajām lietām atrast ceļu pie jums.
