Bērna piedzimšana ir priecīgs notikums visai ģimenei. Bet, ja bērns ir jau otrais, tad ne katrs pirmdzimtais ir gatavs dalīt šo laimi ar vecākiem.
Ar greizsirdību sastopas ne tikai pieaugušie. Bērni pārdzīvo to pašu emociju spektru: bailes, aizvainojumu, dusmas, izmisumu, bet pagaidām vēl neizprot, kas ar viņiem notiek. Tomēr tas, kas ir noticis, vēl nav iemesls, lai pasargātu viņu no šīm sajūtām. Bērnam jāmācās ar to tikt galā. Bet mammai un tētim jābūt pacietīgiem un jāpalīdz bērnam. Šeit būs daži psihologu padomi, kā tikt galā ar bērnu greizsirdību.
Izrādiet, ka vēl arvien mīlat savu vecāko
Bērnam ir tiesības uz jebkurām jūtām. Ļaujiet viņam saprast, ka zināt par to un viņu saprotat. Frāzes tādā stilā kā “tu nedrīksti darīt pāri mazajam” , kā arī stingrā formā aizliegt niķoties vai slikti runāt par jaunāko, greizsirdīgā bērna jūtas padarīs tikai mazvērtīgākas. Agrāk vecāki visu uzmanību veltīja viņam vienam, bet tagad tagad vecākais bērns ir pārstājis atrasties uzmanības centrā. Ja nu mamma ar tēti viņu vairs nemīlēs?! Paskaidrot, ka viņa pārdzīvojumi ir veltīgi, - tas ir pirmais, kas jāizdara, sastopoties ar greizsirdīgu uzvešanos. “Mēs zinām, ka tu pārdzīvo, bet viss nebūs tāpat kā agrāk, bet mēs mīlam tevi tikpat stipri, un nekas to nevar izmainīt”.
Piešķiriet vecākajam unikālas priekšrocības
Pēc tradīcijas, ienākot mājās jaunākajam bērnam, vecākajām nākas strauji kļūt pieaugušākam un uzņemties daļu pienākumu. “Tu esi vecāks”, “Tu esi pieaugušāks” - šīs frāzes bērns uztver drīzāk kā pārmetumu. Agrāk viņam atļāva gandrīz visu, bet tagad viņam jājūtas atbildīgam; viņam visu laiku tiek lūgts izdarīt to, ko darīt negribas. Padariet vecākā bērna lomu izdevīgu - piešķiriet viņam privilēģijas. Lai viņam ir ārkārtas izvēles tiesības, vai tā būtu spēle, multene vai vakara pasaka. Padomājiet, kas viņam varētu likt lepoties ar to, ka viņš ir vecākais. Un neaizmirstiet stāstīt, cik ļoti paši ar viņu lepojaties.
Veltiet kaut nedaudz sava laika
Straujas pārvērtības - tas ir faktors, kas biedē bērnu visvairāk. Ja agrāk jūs daudz laika pavadījāt kopā, tad zaudēt šo priekšrocību būs nepanesami. Centieties regulāri veltīt uzmanību vecākajam, bet tikai viņam vienam. Lai tas ir viņa personīgais laiks, kad jūs varēsiet nodarboties ar ierastām kopīgām lietām: spēlēties, iet ārā, gatavot vai lasīt pirms gulētiešanas. Ja ir iespēja, būtu labi, ja katrs no vecākiem varētu pavadīt atsevišķi nedaudz laika ar katru bērnu. Tāda sadarbošanās - tā ir lieliska iespēja nodibināt unikālu kontaktu starp ģimenes locekļiem.
Parunājiet par jūtām tieši vai rotaļājoties
Sirsnīgas sarunas parasti notiek ar pusaudžiem, bet ne ar bērniem. Tik vienkārši panākt godīgu bērna pārdzīvojumu analīzi neizdosies. Toties to var izdarīt rotaļājoties vai, stāstot pasaku.
Iekļaujiet stāstā personāžus, kurus var asociēt ar jūsu ģimeni: lāču mamma, lāču tētis un viņu mazais lācēns. Pastāstiet par dzīvi mežā, par to, kā viņi atrada vēl vienu lācēnu, un kā viss pēc tam mainījās. Šajā pasakā var pavērot bērna uzvedību un ļaut viņam pašam turpināt stāstu. Ja sajūtat agresiju, ļaujiet bērnam izstāstīt savu versiju, nemēģinot visu pagriezt pozitīvā gultnē. Kad bērns gūs iespēju savas jūtas ielikt izdomātajos varoņos, viņš var izrādīties pat cietsirdīgs pret tiem. Nepārdzīvojiet - vienkārši esiet uzmanīgi un elastīgi: mēģiniet vienoties ar personāžu palīdzību, bet tikai ar jūsu “stāstnieka” piekrišanu.
Galu galā, viss, kas vajadzīgs vecākajam bērnam - nezaudēt savu nozīmību ģimenes struktūrā, kā iepriekš palikt sadzirdētam un mīlētam. Parādiet viņam, ka nav pamata satraukumam: tā justies ir normāli, jūs saprotiet un pieņemiet tās. Bet neskatoties uz to, nesāksiet viņu mīlēt mazāk.
