Kad piedzima mūsu bērns, attiecības sabojājās. Vispirms atsvešināšanās sākās no manas puses, bet vēlāk tā kļuva abpusēja. Es domāju, kā tā ir depresija, tas pāries, tā gadās. Taču bērnam jau ir 2,7 gadi, un nekas nepāriet. Mēs arvien tālāk un tālāk esam viens no otra. Seksa mums nav - pēc dzemdībām man pazuda vēlēšanās un līdz šim vēl nav atgriezusies. Savstarpējas sapratnes nav, maiguma nav. Tikai strīdi un aizvainojumi. Bet līdz bērna piedzimšanai taču viss bija tik skaisti. Tagad lieta jau virzās uz šķiršanos, mēs abi to nevēlamies, bet dzīvot kopā ir kļuvis ļoti grūti.
Sveta, 28 gadi
Ja jums kopā ir grūti dzīvot, taču tomēr jūs turpiniet to darīt, tātad tam ir kaut kāds attaisnojums. Kāda iemesla pēc jūs nepārtraucat attiecības ar vīru? Bērna dēļ? Kā tieši viņš jums un bērnam ir noderīgs? Vai jūs mulsina šķirtenes statuss vai baidāties palikt bez finansiāla atbalsta?
Bet varbūt jūs domājat, ka viss sakārtosies un būs atkal mīlestība tāpat, kā pirms bērna piedzimšanas? Taču ir pagājuši vairāk nekā 2,5 gadi, bet attiecības tikai pasliktinās. Vai jūs gaidiet to brīdi, kas aizvainojums būs tik liels, ka drīkstēs jau atbrīvoties? Vai arī jūs vēlaties atbildību par šo soli pārlikt uz vīru un vienkārši gaidiet, kad viņam apniks dzīvot diskomfortā?
Jūs rakstāt, ka abi nevēlaties šķiršanos. Lieliski! Bet ko jūs abi darāt, lai to novērstu? Un vai jūs zināt, ko patiesībā vēlas jūsu vīrs?
Kā redziet - vieni vienīgi jautājumi. Un jāatbild uz tiem ir jums pašai - tā jūs priekš sevis arī noskaidrosiet situāciju.
Jebkurā gadījumā, kamēr jūs vai jūsu vīrs neuzņemsieties atbildību par savu dzīvi un laulības likteni, tā arī turpināsiet audzināt bērnu neirotiskā atmosfērā. Par tādas audzināšanas rezultātu var tikai nojaust.