Bieži vien vecāki no saviem bērniem nevēlas dzirdēt tieši to (lai gan iespējams, to negribot), ko paši tiem ir ieaudzinājuši.
Dzīvē tā ir iekārtots, ka viss, no kā tu visvairāk baidies, parasti ar tevi arī notiek. Un nevis tāpēc, ka mēs pievelkam kaut ko sliktu, un domas materializētos, bet drīzāk gan tāpēc, ka dzīve ir cikliska, bet mūsu bērni ir mūsu atspulgs. Kā saka: ko sēsi, to pļausi. Tādēļ, audzinot bērnus, ir jākontrolē sava runa un emocijas, citādi vienmēr pastāvēs risks izdzirdēt kaut ko ne visai patīkamu, it sevišķi tad, kad bērni kļūst lielāki.
1.Kāpēc tu mani vispār dzemdēji?
Šāds jautājums liecina par to, ka attiecības starp vecākiem un bērniem nav tik iepriecinošas, kā gribētos. Jautājums var izskanēt gan pusaudža vecumā, gan arī vēl daudz agrāk. Un tas būs tikai likumsakarīgi, ja audzināšanā pieļautas rupjas kļūdas.
2.Kāpēc mums ir vienistabas dzīvoklis? Kāpēc man nevar nopirkt 10-to iPhone?
Jautājumi, kas skar materiālos labumus, nevis vienkārši iedzen vecākus strupceļā, bet liek arī saprast, ka bērns ir lieliski informēts par šo dzīves sfēru, salīdzina savas iespējas ar citu bērnu iespējām, saprot, ka viņa vecāki ‘’nesniedzas’’ līdz ‘’pasaules standartiem’’.
3.Tu pati esi muļķe
Šāda un citāda veida apsaukāšanās, kuru bērns ir smēlies no vecāku sarunām, un reizēm, iespējams, ir bijusi adresēta tieši viņam. Daudzi vecāki, kuri mājās ir pieraduši runāt rupjiem vārdiem, izdzirdējuši sev adresētus sulīgus izteicienus, parasti iet skaidroties uz skolu vai bērnudārzu, lai noskaidrotu, kurš viņu bērnam ir iemācījis tā lamāties.
4.Nevaru vien sagaidīt savus 18, lai pazustu no šīs mājas
Kristiešu gudrība aicina tieši vecākus būt taktiskiem un netracināt savus bērnus. Un tam ir globāla jēga. Jo daudzi vecāki izskata, ka viņu lielā dzīves pieredze ļauj turpināt nodarboties ar bērna audzināšanu pat tad, kad bērniem jau sen vairs nav nepieciešama ne viņu pieredze, ne pamācības.
5.Es pārceļos / Esmu nolēmis pamest mācības
Jebkuru brīvas gribas izpausmi no nu jau pilngadīgā bērna vairums vecāku uztver saasināti. Un tas ir saprotams - dzīves pieredze un autoritāte viņiem neļauj saprast, ka bērns ir jau pieaudzis, un viņam ir tiesības patstāvīgi pieņemt lēmumus.
6.Man tavi padomi nav vajadzīgi
Jā, šādu frāzi dzirdēt tiešām nav patīkami no jau pieaugušā bērna. Bet, iespējams, ka aiz tās slēpjas daudzi autoritāras kontroles gadi un norādījumi, kā uzvesties, ko vilkt mugurā, kā mācīties. Droši vien ir pienācis laiks mainīt savstarpējo attiecību raksturu un atzīt sava bērna tiesības kaut ko darīt patstāvīgi, bet, ja viņam būs nepieciešama palīdzība, viņš noteikti to palūgs.
