Mēs dzīvojam visai grūtā laikā, krīzes nomaina viena otru, politika un ekonomika pārdzīvo satricinājumus, tāpēc spriedelēšana par laimi varētu likties nevietā. Un tomēr tieši par to mēs sarunājamies ar psihoterapeitu Viktoru Kaganu.
Jautājums: Vai nav amorāli vēlēties sev laimi, kad daudziem apkārt ir slikti?
V.Kagans: Domāju, ka ir amorāli vispār jautāt par to, vai cilvēkam ir tiesības būt laimīgam. Padomju vara mums liedza individuālu laimi, tika uzskatīts, ka ir iespējama tikai kolektīvā laime, bet, ja arī tava individuālā, tad pēc kolektīva izveidotiem modeļiem.
Bet Amerikas neatkarības deklarācijā ir punkts, kuram es pilnībā piekrītu: katram cilvēkam ir tiesības tiekties pēc laimes, kā viņš to izprot. Cits jautājums, ko es savas laimes vārdā daru. Ja eju pāri galvām, laužu pasauli savu mērķu dēļ, tas ir amorāli, jā. Taču tā laimīgs nemaz nekļūsi, un es tomēr neesmu morāles speciālists.
Vai mūsu laime ir atkarīga no apkārtējās situācijas?
Ir atkarīga, taču nenosaka to. Atceros kādu 1941.gada oktobra fotogrāfiju - apkurināmais vagons pieturā, cilvēki, kas dodas evakuācijā, izkāpuši pēc karstā ūdens, stāv pie vagona, sarunājas, par kaut ko smejas...Brīnišķīgi smejas - es padomāju, ka mēs šodien diez vai protam tā smieties. Viņu dzīve turpinās, kāpēc gan viņiem nebūt laimīgiem?
Kad es nepieņemu notiekošo, manas reakcijas ir noliegšana, depresija vai agresija. Bet, kad pieņem realitāti, sāc domāt, kā tagad dzīvot jaunajos apstākļos. Daudz ir atkarīgs no mūsu attieksmes pret notiekošo un pret sevi. Viens būs nelaimīgs, zaudējot 15% no trīs miljardu biznesa, bet cits ir laimīgs, pat palicis bez darba, toties dzīvs!
Tomēr ir grūti baudīt dzīvi, ja nezini, ko ēdīsi rīt…
Kamēr pamatvajadzības nav apmierinātas un trūkst dzīvei nepieciešamā, es varu pieņemt apmierinājumu kā laimi. Laimes līmenis aug, vadoties pēc vajadzību apmierināšanas, bet tad tas sasniedz virsotni un kādā brīdī sāk kristies.
Ja pajautātu Viktoram Franklam, kurš izdzīvoja koncentrācijas nometnē, vai viņa dzīve ir bijusi laimīga, domāju, ka viņš atbildētu - jā.
Vai jums ir apzīmējums laimei?
Man patīk kāda 11-gadīga zēna apzīmējums: viņa tētis mira jauns no infarkta, bet māmiņa centās nokārtot savu dzīvi, tāpēc zēnu aizveda dzīvot pie tantēm, apciemoja viņu, zvanīja, taču arvien retāk un retāk. Tantes griezās pie manis, jo zēnam bija problēmas skolā. Tas notika tieši pēc viņa dzimšanas dienas, kad viņa māmiņa nebija pat piezvanījusi. Un viņš man teica: “Laime ir tad, kad tevi mīl tie, kurus mīli tu”.
Mēs aizdomājamies par laimi tad, kad mums kaut kā pietrūkst. Un, kad mums jautā, kas ir vajadzīgs laimei, mēs nosaucam to, kā mums pietrūkst tieši šobrīd.
Saka, ka laimi var izmērīt…
Ja nevar pat apzīmēt, tad kā gan var izmērīt? Laimei ir divas puses - akūta, spēcīga sajūta, kas turpinās īsu brīdi. Un ir laimīga dzīve: tas ir stāsts par to, cik mana dzīve ir laba priekš manis, cik labi tā man der. Tas nenozīmē, ka viss, kas ar mani notiek, ir viena vienīga laime. Ja pajautātu Viktoram Franklam, kurš izdzīvoja koncentrācijas nometnē, vai viņa dzīve ir bijusi laimīga, domāju, ka viņš atbildētu - jā. Taču es nezinu nevienu kopīgu laimes recepti, ne arī paņēmienus, kā to izmērīt.
