Ceturtā daļa britu cenšas sevišķi neielaisties sarunās ar invalīdiem - tādi ir labdarības organizācijas Sense veiktās aptaujas rezultāti.
Turpretī gandrīz 75% gados jaunu cilvēku ar īpašām vajadzībām cieš no akūtas vientulības sajūtas, stāsta sociologi. Uzzinājuši par savu diagnozi, pusaudži un jaunieši bieži jūtas atstāti vieni aci pret aci ar savu problēmu, bet apkārtējie parasti necenšas viņiem palīdzēt tikt galā ar izolāciju.
Mollijai un Elenai pusaudžu vecumā tika diagnosticēts Ušera sindroms - tā ir reta ģenētiska saslimšana, kas noved pie iedzimtas vājdzirdības un progresējoša redzes zuduma. Pagaidām šī slimība tiek uzskatīta par neārstējamu.
Abas meitenītes piedzima nedzirdīgas, bet pusaudžu gados pamazām sāka zaudēt arī redzi.
Mollija un Elena dalījās ar saviem dzīvesstāstiem.
Mollija Vatta:
‘’Man diagnoze tika uzstādīta 12 gadu vecumā, un tajā laikā man bija daudz citu problēmu. Man, tāpat kā citiem 12-gadīgajiem, bija pārejas vecums, un es gribēju līdzināties saviem vienaudžiem,’’ - atminas Mollija, kurai nupat palika 23 gadi.
‘’Es jau vairs nepārdzīvoju par savu vājo dzirdi, jo kopš bērnības biju pie tā pieradusi un nezināju, ka var būt citādi. Es biju ļoti sabiedriska, man bija daudz draugu. Bet tad es no vienkārši vājdzirdīga bērna pārvērtos par tādu, kas kļūst vēl arī akls.
Es uzskatu, ka ļoti pareizs ir teiciens par to, ka, tikai nonākot sarežģītā situācijā, tu saproti, kas ir tavi īstie draugi. Bet es negribu augām dienām sēdēt un runāt par savu slimību - es vienkārši vēlos, lai pret mani izturas, kā pret normālu cilvēku.’’
Elena Votsone:
Elenai šobrīd ir 21 gads, arī viņai diagnozi uzstādīja pusaudžu vecumā, kad viņai bija 16.
‘’Tajā vecumā liekas, ka pats svarīgākais dzīvē - tā ir iespēja stikties ar draugiem, iepazīties ar jauniem cilvēkiem. Tobrīd, kad mani draugi mācījās vadīt automašīnu, apmeklēja festivālus un braukāja uz dažādām vietām atpūsties, es izjutu to, ka man nekas tāds nav iespējams,’’ - atceras Elena.
‘’Pat ja draugi mani paņēma līdzi uz kādu ballīti, man tur bija grūti komunicēt, un es sajutu, ka nevaru paļauties uz cilvēkiem. Es nezināju, kādu palīdzību es viņiem varu lūgt, un viņi, savukārt, nesaprata, kā palīdzēt man. Tādēļ man likās, ka vienkāršāk ir atteikties no uzaicinājuma, nekā to pieņemt. Un ar laiku mani pārstāja aicināt vispār,’’ - stāsta Elena.
Gan Mollija, gan Elena saka, ka visgrūtāk kļuva tad, kad viņas sāka pieaugt.
‘’Daudzi mani draugi 17 gados iemācījās vadīt automašīnu, no kā es biju spiesta atteikties. Es patiesībā ļoti alku neatkarības, un tikai viena lieta man sniedza mierinājumu - ka tad, kad man paliks 18, es varēšu iet uz bāriem un pirkt sev alkoholu. Taču arī šeit bija sarežģījumi - pie Ušera sindroma tu neredzi tumsā, bet tieši vakaros jau ir tumšs,’’ - saka Mollija.
‘’Toties man bija iespēja pārliecināties, kas ir mani patiesie draugi - tie, kas pret mani izturējās bez aizspriedumiem, sniedza man palīdzīgu roku un visu darīja tā, lai es nejustos kā nasta citiem,’’- stāsta meitene.
Mollija ar savu suni-pavadoni
Šobrīd Elenai un Mollijai ir jau pāri 20. Viņas saka, ka tagad vairs nejūtas tik vientuļas, kā agrāk.
“”Es esmu priecīga, ka man bija lielisks atbalsts, un beigu beigās es spēju iegūt neatkarību un mobilitāti - un mani draugi mani nav pametuši,’’- stāsta Elena.
“Taču es zinu, ka tā nenotiek ar visiem. Un personīgā vientulības pieredze - tas ir viens no smagākajiem pārdzīvojumiem pasaulē. Reizēm likās, ka nav izejas. Un ir ļoti smagi apzināties, ka daudz jaunu cilvēku jūtas tāpat, kā es tolaik,’’- atzīst meitene.
