Rozmarija Higinsa piedzima ar smagu iedzimtu slimību - hipoplāziju. Meitenītes kājas bija stipri deformētas un nejūtīgas, pēdas bija virzītas katra uz savu pusi.
Rozas kājas varēja kaut kur sapīties, viņa tās varēja nejauši sagriezt vai apdedzināt. Kad Rouzai palika 2 gadiņi, māte pieņēma lēmumu amputēt meitenītes kājas.
“Iedomājieties Bārbiju, kurai norautas kājas. Lūk, tā esmu es. Gandrīz normāla, tikai nedaudz mazāka - man nav četru muguras skriemeļu. - saka Rozmarija. - Mani vecāki mani ļoti atbalstīja un mācīja man būt stiprai un pārliecinātai par sevi. Un vispār man uz rokām staigāt ir vieglāk - tas ir gandrīz tāpat kā uz kājām.”
Kad Rouzai palika 16, tēvs nopirka viņai mašīnu. Meitene iepazinās ar savu nākamo vīru Deividu Siginsu darbā. Deivs strādāja auto rezerves daļu veikalā, bet Rouza - autoservisā.
Rouza pat nedomāja, ka viņai varētu būt bērni. Pie tam pat necerēja, ka tie varētu būt veseli. Turklāt vēl neviena sieviete ar tādu saslimšanu, kā Rouzai, nebija dzemdējusi. Taču brīnums notika, un mazulis piedzima. Gluži vesels.
Pēc kāda laiciņa Rouza dzemdēja arī meitiņu.
“Cilvēki bieži uzskata, ka dzīve viņiem kaut ko ir parādā. Es augu ar domu, ka neviens neko man nav parādā. Lūk, tas ir viss, kas tev ir - ņem un dzīvo! Celies! dari! Atrodi spēkus! Nesēdi, nepinkšķi, cik viss ir briesmīgi. Jā, dzīve reizēm ir neciešama, taču vajag visu salikt pa vietām. Esiet pozitīvi. Pietiek meklēt tikai slikto,” - saka Roza Stiginsa, sieviete - pusīte.
