Pēc dienesta es satiku meiteni, mēs sākām tikties, bet drīz vien jau kopā dzīvojām viņas dzīvoklī. Reiz es pamanīju, ka mana meitene noliek zem vannas šķīvīti ar cienastu: desmaizi un konjaka glāzīti. Man tas likās visai dīvaini, un es jau padomāju, ka esmu kļūdījies dzīvesbiedres izvēlē. Tomēr nolēmu viņai pajautāt:
Kādēļ tu zem vannas liec šķīvi un glāzīti?
Tas mājas gariņam, - atbildēja sieva.
Es tā kā nedaudz nomierinājos un nolēmu, ka tās ir tikai sava veida dīvainības. Tomēr vēlāk es pamanīju, ka desmaize ir iekosta, bet glāzīte ir pa pusei iztukšota. Es sāku gudrot: maizi varēja apgrauzt peles vai kaķis. Lai gan kaķis to neēd, bet peļu dzīvoklī nebija, taču glāzīte gan man nedeva miera.
Sieva ļoti mierīgā tonī man skaidroja, ka mājas gariņam garšo tieši šāds cienasts. Viņa man mēģināja pierādīt gariņa esamību, stāstot dažādus dīvainus atgadījumus, kas agrāk bija notikuši šajā mājā, un es jau gandrīz noticēju.
1997.gada pavasarī mana sieva bija stāvoklī - mēs gaidījām meitiņu. Sakarā ar tādu notikumu es nolēmu veikt remontu meitiņas istabā un pie viena arī savest kārtībā vannas istabu.
Beigās savācās tik daudz atkritumu, ka es tos sametu metāla bļodā un noliku vannas istabā zem izlietnes.
Naktī mani pamodināja milzīgs troksnis, it kā metāls tiktu vilkts pa betonu. Šis troksnis nāca no vannas istabas. Es ātri piecēlos, ieslēdzu visur gaismu, jo biju mājās viens, un man kļuva baisi. Es klusītēm pielavījos pie vannas istabas, lēnītēm nospiedu durvju rokturi un ar strauju kustību atrāvu durvis. Tur, protams, neviena nebija. Taču, paskatoties uz leju, es pie savām kājām ieraudzīju to pašu metāla bļodu, kurā biju sametis celtniecības atkritumus. Tā stāvēja tieši pie durvīm. Tas nevarēja būt! Es precīzi atcerējos, ka biju to pastūmis zem izlietnes. Es tūlīt pat saģērbos un iznesu bļodu laukā.
Normāli aizmigt es pēc tam vairs nevarēju. Pēc darba uz vakarpusi es saņēmu priecīgas ziņas - mana sieva bija dzemdējusi meitiņu!
Kad es par šo gadījumu pastāstīju sievai, viņa pret to izturējās ļoti mierīgi un pat nebrīnījās. Tikai pateica:
Mājas gariņš vienkārši tevi pasteidzināja ātrāk savest dzīvokli kārtībā un iznest atkritumus. Viņš juta, ka es drīz atgriezīšos mājās ar mazu bērniņu.
Tajā dienā es nolēmu pats viņam nolikt konjaka glāzīti. Lai viņš kopā ar mums papriecājas par mazuļa piedzimšanu.
Vēl arvien man tirpas skrien pār kauliem, to atceroties. Jo nekad taču nebiju ticējis šādiem nostāstiem!
