Bērnības traumas, kuras ietekmē mūsu personību

Bērnības traumas, kuras ietekmē mūsu personību

Diemžēl, ne katrs var lepoties ar laimīgu un saulainu bērnību. Bieži vien bērnībā gūtās dvēseles traumas atstāj savu ietekmi jau uz pieaugušu personību un dzīvi kopumā. Vai ir iespējams aizmirst traģiskas atmiņas un kļūt laimīgam par spīti visam?

Bērnības laiks pēc aksiomas - tas ir bezrūpīgs laimes periods. Bet vai vienmēr tas tā ir? Psiholoģiskas traumas, kas gūtas bērnībā, atstāj nedzēšamu iespaidu uz turpmāko dzīvi un saindē to. Un tas vēl nav viss. Negatīvās pieredzes ietekmē veidojas personība. Traumējošā pieredze paredz visdažādākās psiholoģiskās traumas, seksuālo vardarbību ieskaitot, rūpju un siltuma trūkumu kā no mātes, tā arī no tēva puses, sadzīvisku vardarbību un traģiskus zaudējumus.

Bērnības traumu negatīvā pieredze

Pieaugušajā dzīvē tas viss transformējas posttraumatiskos traucējumos, kas negatīvi ietekmē indivīda dzīves kvalitāti un traucē viņam uztvert priecīgos dzīves notikumus un adekvāti funkcionēt. Ar to tiek domātas problēmas ar savu emociju kontroli, atmiņu, sevis un apkārtējās pasaules apzināšanos, personīgo savstarpējo attiecību veidošanos u.c. Vai visas iepriekšminētās problēmas var atrisināt? Vispirms ir jāsaprot, kā konkrēti bērnības traumas ietekmē personību.

Zudusī bērnība

Tie, kas bērnībā ir pārdzīvojuši smagas traumas, bieži vien nespēj atcerēties noteiktus tā laika dzīves posmus, toties skaidri un spilgti atceras saraustītus fragmentus (atmiņu uzplaiksnījumi). Ja šādam subjektam palūgtu pastāstīt par savu bērnību, viņš to nespētu izdarīt pareizā, hronoloģiskā secībā, bet atskaņos vienu vienīgu frāzi: ‘’Parasta bērnība, kā visiem, taču, atceros, bija kāds moments…’’ Cilvēki, ar kuriem bērnībā atgadījies kaut kas slikts, nereti izjūt, ka viņu bērnību kāds ir nozadzis.

Personības dalīšanās

Bērnībā pārdzīvojis smagu traumu, cilvēks iekšēji jūt, ka viņam kaut kā pietrūkst, taču nesaprot, kas tas ir. Jo cilvēka psihei ir tāda īpašība, ka tā pasargā viņu no traumējošām domām un traģiskām atmiņām. Gadās tā, ka bērns vienkārši nespēj tikt galā ar tām šausmām, kas ar viņu notikušas, un tāda ‘’sadalīšanās’’ kļūst par savdabīgu izdzīvošanas mehānismu. Tāpēc, raksturojot pagātnes traģiskos notikumus, cilvēki ir tendēti nodalīt savu personu no tā bērna, kas viņi ir bijuši, it kā runātu par kādu citu.

Atlikusī personības daļa var turpināt normāli funkcionēt, taču atsevišķas dzīves sfēras tik un tā sāks ‘’uzkārties’’. Piemēram, cilvēks var būt lielisks speciālists darbā, taču personīgajā dzīvē ciest pilnīgu krahu. Nodalītā personības daļa laiku pa laikam izpauž sevi, un notiek situācijas, kad tā izpaužas visspilgtāk - tad to nav iespējams ignorēt. Atkalapvienošanās ar savu ‘’izsvītroto’’ daļu - tas ir sarežģīts un vajadzīgs process, jo tikai tas spēj transformēt cilvēku vienā veselā personībā.

Tendence uz destruktīvām attiecībām

Vecāki pēc dabas likumiem ir savu bērnu galvenie aizstāvji. Bērni, kuri nav redzējuši minētās rūpes, vai to vietā izcietuši psiholoģiskas traumas, pieaugušajā dzīvē neapzināti izvēlas nepareizās attiecības (draudzīgās, personīgās) vai nepareizo darbu. Šādas personas izvēlas narcisiskus, despotiskus dzīvesbiedrus. Viņi no sirds tiecas pēc ‘’labām’’, normālām attiecībām, taču zemapziņā alkst pēc pazīstamiem kopš bērnības modeļiem. Vienmēr iesaistoties neveselīgās attiecībās, šie cilvēki beigu beigās paliek pilnīgā vientulībā.

Izvairīšanās no attiecībām

‘’Man labāk ir vienam’’. Šāda izvēle rodas kā sekas daudzkārtējām neveiksmīgām attiecībām vai arī vēl pirms tām, kā preventīvs pasākums. Nav attiecību - nav sāpju. It kā loģiski. Atteikšanās no normālām, veselīgām attiecībām, kas ir neatņemama pilnvērtīgas dzīves sastāvdaļa, beigu beigās noved pie tā, ka cilvēks uzskata sevi par nevienam nevajadzīgu.

Izvairīšanās no sevis

Ja bērnībā gūtajai traumai ir bijusi izšķirošā nozīme jūsu attiecībās (māte, tēvs, brālis, māsa), dabiski, ka jebkurš, pat visniecīgākais atgādinājums par to provocēs sāpīgi reakciju. Un praktisks variants, kā tikt ar to galā - novērsties pašam no sevis.

Emociju neizpratne, atteikšanās no tām

Savu personīgo emociju kontrole un izpratne par tām ir tieši saistītas ar personības pilnvērtību. Tas ietekmē arī spēju pieņemt nosvērtus lēmumus. Bērnībā pārciestās traumas atspoguļojas perspektīvā uz cilvēka emocionālo stāvokli. Tāda persona var pārdzīvot emocijas ‘’truli’ vai neizjust nedz negatīvas, nedz pozitīvas emocijas. Viņš attiecībā pret sevi var pārdzīvot tikai negatīvas emocijas - tādam cilvēkam ir grūti uztvert uzslavu, viņš ar aizdomām attiecas pret tiem, kas pauž savas simpātijas pret viņu, nereti izvēlas intelektuāļa masku, atgrūžot cilvēkus ar savu augstprātību vai savādo uzvedību.

Kā ar to sadzīvot?

Ir jāapjēdz tas, ka, lai cik smaga ir bijusi trauma, dzīve ar to nebeidzas. Ar to ir jāstrādā. Ja cilvēks jūt, ka spēs patstāvīgi cīnīties ar bērnības traumas sekām, viņam vispirms ir jāatzīst pastāvošā problēma, nevis jācenšas paslēpties no tās. Apzināties, ka bērnībā gūtās traumas saindē jūsu eksistenci - tas jau ir liels solis pretī apzinātībai. Vākt kopā pa lauskām savu personību, ļaut sev sasildīties, atjaunoties utt. - tas ir ilgstošs un visai sāpīgs process. Taču ar laiku rezultāts būs. Noticiet, ka vienmēr pastāv iespēja no jauna sajust dzīves krāsas un ieraudzīt kaut ko labu, ko dzīve jums spēj sniegt.

Vēlies saņemt paziņojumus par noderīgo un interesanto?


Raksti par tēmām

Attiecības

Attiecības

Lasīt vairāk
Grūtniecība

Grūtniecība

Lasīt vairāk
Psiholoģija

Psiholoģija

Lasīt vairāk
Veselība

Veselība

Lasīt vairāk
Ģimene

Ģimene

Lasīt vairāk
Receptes

Receptes

Lasīt vairāk