Pašsajūta ir mīlestības galvenā forma. Tas ir pretstats paškritikai. Ir ļoti svarīgi, lai jūs būtu maigi pret sevi un mīlētu sevi, lai jūsu fiziskā, garīgā un emocionālā labklājība būtu laba. Tomēr ja vecāki pret saviem bērniem ir auksti, īpaši meitas kļūst paškritiskas un jūtas nožēlojami.
Paškritika ir toksisks un garīgs ieradums, sakot, ka neesat pietiekami labs, un uzskatot, ka piedzīvotās neveiksmes ir jūsu rakstura nepilnību dēļ. Paškritika patiesībā ir visu to lietu internalizēta versija, ko jūsu ģimene jums ir teikusi, kamēr jūs augāt.
Piemēram, bērni, kurus vecāki apzīmē kā slinkus, neizprotamus vai stulbus, bērni'});">un bērni, kurus vecāki apzīmē kā veiksmīgus un ambiciozus, var pilnībā piekrist izteiktajiem vārdiem un šo vārdu nozīme var ilgstoši atrasties bērna psihē.
Kad bērns izaugs, un kad viņi nesaņems vēlēto paaugstinājumu darbā vai viņu attiecības tiks izbeigtas, viņi domās, ka tas ar viņiem notiek tāpēc, ka viņi nav pietiekami gudri, pietiekami ambiciozi, vai vienkārši pietiekami labi... un, neatkarīgi no tā, cik daudz viņi mēģinas, viņi nekad nebūs veiksmīgi savās dzīvēs. No otras puses, bērni, kurus ir atbalstījusi un mīlējusi viņu ģimens, arī saskaras ar neveiksmēm un problēmām, taču viņi to neuztver kā būtisku viņu rakstura trūkumu. Tā vietā viņi saprot to, ka neveiksmes ir dzīves sastāvdaļa, un viņi ir gatavi mēģināt atkal un atkal un atkal, līdz sasniedz savus mērķus.
Jums vajadzētu būt līdzjūtīgam, saprotošam un mīlēt sevi tādu, kāds jūs esat. Jums vajadzētu pret sevi būt tādam, kāds jūs esat pret citiem.
Meitas, kuras netika pietiekami mīlētas, tomēr atrodas grūtā stāvoklī, uzskatot, ka viņas ar neko neatšķiras no citām meitenēm, kuras bērnībā mīlēja un aprūpēja. Nemīlētās meitas tic mātes mītam, t.i., ka visas pasaules mātes bez nosacījumiem mīl savus bērnus. Tātad, viņas domā, ka ar viņām kaut kas nav kārtībā, ja viņu mātes nemīlēja viņas tik ļoti.
Tā, protams, nav taisnība. Meitām, kuras pietiekami stipri nemīlēja, vispirms ir jāatrod pašām sevi un pēc tam viņas var just līdzi pašas sev un strādāt pie tā, lai mīlētu pašas sevi. Viņām ir jāatdzīst un jāizport savas sāpes, kuras viņas ir piedzīvojušas uzaugot.
Viņām ir jāiemācās kļūt par labāko draugu pašām sev un iegūt savu mugurkaulu. Viņām ir jāsaprot, ka ar viņām pilnībā viss ir kārtībā un ka viņas ar visu var tik galā pašas, jo, galu galā, viņām ir tik daudz lietu, ko sasniegt savā dzīvē.
