Ir ļoti ērti, ja bērns uz visiem aizliegumiem reaģē, paklausot bez ierunām. “Tur neej’’, ‘’To nedari’’, ‘’To nedrīkst’’. Tad tiek ievērota jūsu izdomātā kārtība. Un liekas, ka viss iet tā, kā vajag. Taču tur, dziļi bērna dvēselē, iespējams, briest vētra…
Vecāku liegumi ir vajadzīgi. Tie bērnam palīdz orientēties bipolārajā telpā ‘’drīkst-nedrīkst’’, māca disciplīnu, organizētību un prasmi sevi kontrolēt. Taču mēdz būt bērni, kuri nedrīkst pilnīgi neko: nedrīkst slikti mācīties, ātri skriet, skaļi runāt, klausīties modernu mūziku un vest mājās draugus. Ar kādām gan problēmām nākotnē sastapsies šis pieaugušais bērns, ja bērnībā ar viņa viedokli neviens nav rēķinājies?
Kā psiholoģiskais presings atsauksies pieaugušajā dzīvē
Problēmas no bērnības
Tieši no turienes nāk līdzi visi kompleksi un nepatīkamās atmiņas. Daudziem no mums vecāki ir izauguši un dzīvojuši citā, PSRS laikmetā. Toreiz sabiedrībā tika kultivētas nedaudz citādākas vērtības. Mēs šobrīd nerunājam par humānismu, labsirdību vai draudzību. Vienkārši jēdzieni mainās līdz ar laiku. Un ne vienmēr novecojušais viedoklis ir pareizs. Vecākā paaudze ir pieradusi savu dzīvesveidu uzskatīt par etalonu. Un, ja kādam no vecākiem piemīt despotisks vai autoritārs raksturs, viņu bērniem var tikai just līdzi. Neapstrīdamais mātes vai tēva viedoklis ne tikai liedz tiesības uz izvēli, brīvību, bet gan burtiskā nozīmē noliec pie zemes, nomāc un liedz iespēju iemācīties kaut ko izlemt šajā dzīvē. Bērns ir mazs cilvēks, kuram ir saprāts un griba sava plaukuma sākumā. Bērns vēl tikai mācās dzīvot, analizēt, domāt, iepazīt jūtas, vēlmes. Bet pastāvīgie liegumi neļauj viņam sagatavoties iesoļošanai grūtajā pieaugušo dzīvē.
Nepiespiest, bet viegli virzīt
Kas būs, ja bērnam visu laiku diktēs noteikumus, liegs būt sev pašam un visādiem līdzekļiem aizkavēs viņa pašizpausmi un centienus sasniegt mērķus, kurus vecāki uzskata par ‘’nepareiziem’’, ‘’muļķīgiem’’ un ‘’bezjēdzīgiem’’? Nekas nebūs. Bērns, baidoties saņemt pērienu vai izraisīt skandālu, nekurnējot izpilda to, ko viņš drīkst, un pierod apspiest savas emocijas brīžos, kad viņam gribas to, kas ir aizliegts. Taču virspusēji nekas nenotiek. Arī iekšpusē sākumā viss ir klusi, varētu pat likties, ka mazais cilvēks ir samierinājies ar tādiem noteikumiem, bet tikai tieši šajā mūsu bērnības periodā mūsu pacietības kauss sāk piepildīties. Nemanāmi tas piepildās līdz malām tā ap gadiem 20-25, kad cilvēks saprot, ka neskatoties uz vecumu, jūtas kā bērns, kuru no visām pusēm skauj ierobežojumi.
Šeit ir trīs izejas:
- Bērns sāk rupji reaģēt: buntoties un protestēt visās pieejamās formās,
- pacietības kauss nepārpildīsies, taču ieplīsīs kādā vietā, un tad salūzīs pats bērns. Viņš noslēgsies sevī un paliks par klusējošu marioneti vecāku rokās,
- cilvēks, kurš izaudzis šādā ģimenē, dzīvos ar nepārvaramu sāpju sajūtu un psiholoģisko traumu nastu.
Vecāki, atcerieties, ka bērns nav trenažieris jūsu autoritāro variāciju un despotisko tieksmju formas uzturēšanai. Izturieties pret viņu kā pret personību, lai arī pagaidām pret mazu.