Klīniskais psihologs sniedz rekomendācijas, kā atvēsināt dusmīga sarunu biedra prātu.
Nav noslēpums, ka daudzi cilvēki gandrīz vienmēr atrodas uzvilktā stāvoklī un katru brīdi ir gatavi mesties cīņā, un arī vislīdzsvarotākie cilvēki dažbrīd ļauj vaļu emocijām.
Būt emocionālākam cilvēkam par citiem tas nenozīmē raudāt par sīkumiem un būt emocionāli nestabilam. Tādi cilvēki vienkārši ir ļoti jūtīgi un visu pārāk ņem pie sirds.
Emociju pārvaldīšana ir svarīgs mijiedarbības instruments sociumā. Noteiktos apstākļos nākas kontrolēt emocijas un izpaust tās savādāk, atbilstīgi situācijai. Tas ne tikai palīdz komunicēt nobriedušākā līmenī, bet arī pasargā no daudziem neveikliem momentiem.
Piemēram, lai kā arī jūs vēlētos, jums nav tiesību kliegt uz dusmīgu priekšnieku. Šādās situācijās svarīgi ir prast sakopot domas, nevis ļaut vaļu emocijām. Klīniskais psihologs Alberts Bernšteins sniedz rekomendācijas, kā atvēsināt sadusmotā sarunu biedra prātu.
Lūk, 3 frāzes, kas jums palīdzēs nomierināt saniknotu un emocionālu cilvēku:
“Lūdzu, runājiet lēnāk, es vēlos jums palīdzēt”
Problēma nav vis viņu runas ātrumā, bet gan kliegšanā un nevaldāmās gaudās. Pēc Bernšteina domām, šī frāze spēj darīt brīnumus. “Kāpēc tas strādā? Tāpēc, ka sagrauj šablonu viņu galvā,” - skaidro viņš savā intervijā. - “Viņi gaida jūsu pretestību, taču jūs to nedariet. Jūs lūdzat izskaidrot situāciju, izrādiet interesi. Viņi pārslēdzas no “dinozauru smadzenēm” uz saprātīgu domāšanu, un tas ir labi.”
“Ko jūs gribētu, lai es jūsu labā izdaru?”
Šī frāze darbojas apmēram pēc tāda paša principa, kā pirmā. Pārāk emocionāls cilvēks pārstāj domāt ar “dinozaura smadzenēm” - primitīvo emocionālo daļu, kura saskata tikai divas izejas - bēgšanu vai cīņu, un sāk domāt racionāli un loģiski.
“Vai jūs vēlaties man ko pajautāt?”
Nav svarīgi, cik nestabils cilvēks ir šajā brīdī; ja jūs vēlaties sarunu atgriezt daudzmaz saturīgā gultnē, ir bezjēdzīgi viņam teikt, ka viņš ir nenormāls un skaidrot, ka jūsu viedoklis ir saprātīgāks. Kādēļ? “Skaidrošana - tā vairumā gadījumu ir slēpta pretspara forma,” - saka Bernšteins. - “Jūsu oponents to sajutīs un sadusmosies vēl vairāk.”
Pat ja viņš ir sevi pasludinājis par augšāmcēlušos Elvisu, nesakiet viņam, ka pēc viņa ilgojas psihiatriskā slimnīca, bet pajautājiet, kur ir paslēpts viņa spīdumiem izšūtais uzvalks.
Pēc Bernšteina domām, “uzklausīšanas process atspoguļo cilvēka emocionālo stāvokli, nevis viņa teiktā saturu. Jūs viņu nomierināsiet un atgriezīsiet sarunu saprātīgā gultnē drīzāk ar saviem jautājumiem, nekā ar aicinājumiem domāt loģiski.
