Ja mēs paraugāmies uz šiem gadījumiem, tad var secināt, ka cilvēks spēj izdzīvot visekstremālākajos apstākļos. Pat gluži neizturamos. Mēs pastāstīsim par trim šādiem gadījumiem, kad cilvēki ir izgājuši cauri ellei un palikuši dzīvi.
Uz vienas rokas
2018.gada novembrī Kriss Gurski plānoja pavadīt lieliskas brīvdienas Šveicē. Viņš gribēja izmēģināt kaut ko ekstremālu, tāpēc piekrita lidojumam ar deltaplanieri. Diemžēl instruktors slikti piestiprināja Krisa siksnu, un viņš izslīdēja no lidaparāta, aizķeroties tikai aiz kādas no spailēm. Krisam tā bija jānoturas trīs minūtes, karājoties aiz vienas rokas, pirms pilots spēja mīksti piezemēties. Kriss salauza plaukstas locītavu un ieplēsa bicepsu, tādējādi tiekot cauri ar nelielu asiņu zudumu, salīdzinājumā ar to, kas varēja notikt. ‘’Es atceros, kā skatījos lejā un domāju: ‘’Cauri ir!’’ Es nespēju noturēties ar labo roku, pieķerdamies pilota siksnai uz labā pleca. Viņš sāka piezemēties, jo zināja, ar ko tas viss var beigties,’’ - stāstīja Kriss.
438 dienas jūrā
2012. gada 18 novembrī Hosē Salvadors Alvarenga izgāja jūrā no Meksikas piekrastes, lai pazvejotu. Viņš iekļuva vētrā, un kopš tā brīža viņa laivu viļņi mētāja pa jūru. Motors noslāpa, kad līdz krastam bija palikušas 280 jūdzes. Tā sākās ceļojums, kas ilga veselu gadu. Dienas saulē Hosē likās, ka viņš izcepsies dzīvs, tāpēc slēpās no svelmes zem tukšas zivju kastes. Ēda viņš notverto putnu gaļu, kā arī zivis un bruņurupučus. Slāpes viņu pavadīja pastāvīgi, tāpat kā izsalkums. Alvarenga vēlāk atzinās, ka aiz bada apēdis pats savus nagus. Sākumā Alvarenga nebija viens, bet kopā ar pārinieku Ezekilu, kurš drīz vien aizgāja bojā, un Hosē cieta no vientulības un izolācijas. Ezekils atteicās ēst jēlās zivis, cenšoties pārliecināt draugu, ka viņus teju teju atradīs, bet, kad centās nokost nelielu zivs gabaliņu, viņš vēma. Viņš pat centās ielekt jūrā, kad viņu laiva bija nonākusi haizivju ielenkumā, taču Aivarenga neļāva tam notikt. Kādu rītu Ezekils vienkārši nepamodās. Kādu laiku Hosē viņa ķermeni neizmeta, lai vismaz ar kādu varētu parunāt. ‘’Es apsolīju Ezekilam divas lietas, - stāsta Hosē, - ka es neapēdīšu viņu tad, kad viņš nomirs, un vēl, ka pastāstīšu viņa mātei, kas īsti notika.’’ Un Ezekila vecāki patiešām nenoticēja Hosē vārdiem, uz cēla prasību tiesā par to, ka viņš ir nogalinājis uz apēdis viņu dēlu. 2014.gada 30.janvārī viņu pamanīja no kādas Klusā okeāna salas. Izkāpdams krastā, viņš visu laiku atkārtoja: ‘’Hosē, Hosē, Hosē...’’
Nogrieza sev roku
Dokumentālās filmas par Aronu Ralstonu nosaukums bija ‘’127 stundas ellē’’. Tieši tik ilgi viņš atradās šaurā aizā, piespiests ar milzu akmeni. Būdams pieredzējis alpīnists, Ārons bija pieveicis daudz sarežģītu maršrutu. Viņš negaidīja, ka 364 kg smags klintsbluķis izkustēsies,uzkritīs viņam tieši uz rokas un piespiedīs pie zemes. Viņš centās pakustināt akmeni un atbrīvot roku, taču velti. ‘’Es ātri aptvēru, ka vienīgais veids, kā atbrīvoties, ir nogriezt sev roku. Taču iekšā viss pretojās tam, es negribēju to griezt nost! Taču jau nākošajā dienā es sapratu, kā to vislabāk izdarīt: man līdzi bija nazis, un ar to, kā ar zāģi, man nāktos pārzāģēt roku, bet pēc tam būtu jāatrod žņaugs, lai savilktu roku. Taču šis nazis bija pārāk truls, tas nespētu tikt cauri kaulam. Apzinādamies savu bezizejas stāvokli, es sajutu, ka dvēselē iestājas miers. Es sapratu, ka tā arī te nomiršu, nespēdams neko izdarīt.’’ Taču pēc kāda laika Ralstons izstrādāja citu plānu: viņš izmantoja savu ķermeņa svaru, lai locītu saspiesto roku tik ilgi, līdz akmens sadrupina kaulus. Bet saliekamais nazis palīdzēja sagriezt skrimšļus, cīpslas un ādu. Amputācija aizņēma apmēram stundu - un tas viss pēc piecu dienu agonijas. Taču Arons izdzīvoja, tika laukā no slazda un pat spēja uzņemt filmu par sevi. Šodien viņš turpina nodarboties ar sportu, kā arī palīdz tūristiem ar invaliditāti pārvarēt grūtības. 2009.gadā Arons apprecējās, un drīz vien viņam piedzima dēls Leo.
