Kādai labai un labklājīgai mātei bija ļoti labi audzināta un paklausīga meita. Māte ļoti mīlēja savu meitiņu un ļoti rūpējās par viņu. Viņa meitai stāstīja par to, kā jādzīvo, ar ko jādraudzējas, kādas grāmatas jālasa un uz ko jātiecas… Māte daudz iemācīja savai meitai, tikai, redz, neiemācīja kaut ko GRIBĒT. Tā arī neiemācīja mātei savai meitiņai par kaut ko SAPŅOT.
Gāja laiks. Meitene izauga, apprecējās ar ļoti pareizu cilvēku, dzemdēja bērnus, un sāka ļoti pareizi tos audzināt.
Skaidrs, ka bērni auga, kā pienākas, pareizi - ne par ko nesapņojot, neko īpaši nevēloties. Māte kļuva veca un nomira, un meita savos 46 gados pirmo reizi dzīvē palika ārpus tādas pareizās kontroles.
Paveroties visapkārt, tagad jau pieaugusī sieviete aptvēra, ka draudzenes, ar ko viņa bija spēlējusies bērnībā, šodien nevēlas pat ielaisties sarunās ar viņu, jo VIŅAS sarunas draudzenēm nav interesantas. Viņu dzīves ir piepildītas ar gaismu, smiekliem, lieliem un maziem priekiem, tikpat dažādiem satraukumiem. Viņas kaut ko sasniedz, nosprauž sev mērķus, vienmēr pēc kaut kā tiecas… Vienvārdsakot, dzīvo pavisam pēc citiem noteikumiem, nekā mūsu varone ir pieradusi. Bet VIŅAS paziņu lokā ir tādas pašas pareizas sievietes, kā viņa. Tādas, kas neko nevēlas, ne pēc kā netiecas, tikai vaino vīrus, kas pirms kāzām pasakainu dzīvi solījuši, bet patiesībā...viņām dzīve rit skumji, nekas nenotiek.
Un tā, lūk, viņa nolēma mainīties. Un pat sameklēja pareizo speciālistu. Atnāca uz konsultāciju, bet kādēļ atnāca - nebija ne jausmas. Ar veselību viss kārtībā, mērķu nav, vēlmju nav, sapņot ne tikai neprot, bet arī negrasās to darīt. Visbeidzot ‘’izmocīja’’ no sevis vienu ‘’gribēšanu’’: ‘’Vēlos dzīvē realizēties.”
‘’Kurā jomā tieši?’’ - ‘’Kāda starpība!’’
‘’Un tomēr, kādā jums gribētos?’’ - ‘’Vispār jau man ir gluži vienalga!’’
‘’Bet vai jūs esiet gatava strādāt ar sevi, lai mainītos un realizētos?’’ - ‘’Ko? Dēļ tā vēl arī jāstrādā?!!!’’...
...Laipni atvadījusies, sieviete devās mājup. Pasēdēja vienatnē, padomāja un nolēma pasapņot. Nolēma pirmo reizi savos 46 gados padomāt - ko gan viņai PERSONĪGI PAŠAI gribētos? Viņa staigāja gan pa istabu, gan pie spoguļa piegāja, pat matus izmazgāja - nekas nelīdz! Nevienas idejas, nevienas vēlēšanās.
Apsēdās sieviete uz dīvāna, paņēma pulti, ieslēdza televizoru un sāka to skatīties, gaidot vīru no darba. Pārraide bija neinteresanta, pat garlaicīga, toties ļoti PAREIZA…
