Viņas baidās no anālā seksa. Doma par orālo seksu viņās izraisa riebumu...Taču, baidoties tikt piemānītām vai pamestām, viņas savam partnerim nespēj pateikt “nē”.
Ir pagājuši 30 gadi kopš seksuālās revolūcijas ar tās devīzēm “Bauda bez robežām” un “Mans ķermenis pieder tikai man”, - taču daudzas sievietes tā arī nav iemācījušās atteikt vīrietim tajās seksuālajās darbībās, kas viņām ir nepatīkamas.
Līguma laušana
To sieviešu stāsti, kuras piekāpjas intīmajā sfērā, liecina par pamatīgām bailēm: ieraudzīt, ka mīļotais vīrietis aiziet “pa kreisi”, izjaukt sava pāra sociālo tēlu, parakstīt sev vientulības spriedumu, kas ievieš šausmas. Atteikšanās viņām nozīmē risku pārkāpt laulību līgumu. Taču pāris savā starpā noslēdz arī nerakstītu seksuālo līgumu. Citiem vārdiem sakot, atrod savu seksuālo ceļu: tas, kas sagādā baudu abiem, kas var un kas nevar būt pieņemams intīmajās attiecībās. Ap šo noteikumu kopsavilkumu tad pāris arī veido savu seksuālo dzīvi. “Ja viens no partneriem izlemj pārkāpt robežas, kas atzīmētas ar sarkanajiem karodziņiem, viņš lauž nerakstīto līgumu, - skaidro seksologs Žaks Veinbergs. - Tā kā iniciatīva kaut ko pamainīt parasti nāk no vīrieša, sievietes reizēm nospriež, ka laulību līgums ir svarīgāks par seksuālo: viņas sevi piespiež.”
Seksuālie pretinieki
“Vīrieša seksualitāte vienmēr ir iekarotāja seksualitāte, - skaidro psihoanalītiķe Žaklīna Šefere. - Tā atrodas pretēji sievietes seksualitātei, kurā ir kaut kas no erotiskā mazohisma.”
Sievietes zemapziņā mēs bieži sastopam sapni par spēcīgu, reizēm pat bargu vīrieti, kas izraisa fantāzijas par nolaupīšanas vai vardarbības tēmu. Tādā veidā sievietes seksualitāte ir balstīta uz fantāzijām.
“Taču problēma slēpjas tajā, ka robeža starp erotisko un morālo mazohismu ir visai plāna, - uzsver Žaklīna Šefere. - Pirmais var novest pie baudas. Otrais - pie cietsirdības, apspiešanas, reizēm vardarbības un sadomazohisma.” Tādā situācijā sekss kļūst tikai par sociālās dominēšanas papildus instrumentu, redzamu vīrieša visvarenības zīmi. Interesanti, ka sievietes parasti neapzinās šo situāciju kā vardarbību, uzskatot to, kā kaut ko ikdienišķu.
Vainas nasta
Starp iemesliem, kāpēc viņas bieži saka “jā” tad, kad domā “nē”, sievietes bieži min centienus iekvēlināt dziestošo iekāri. “Protams, darbs, bērni un 20 kopdzīves gadi liek par sevi manīt, - saka 44 gadus vecā Marina. - Bieži man nemaz negribas seksu. Reizēm es sevi nedaudz piespiežu, jo zinu: es lēni iešūpojos, bet pēc tam vēlēšanās rodas”. Taču ir jāsaprot, ka cieņai pret otra vēlmēm nav nekā kopēja ar piespiedu seksu, jo tas noved ne tikai pie frigiditātes un vēsuma pāra attiecībās, bet arī pie šausmīgas pašvērtējuma krišanās. Pēc psihoseksologa Frederika Grijēra domām, sievietes, kuras piekrīt nepieņemamām priekš sevis darbībām, izjūt vainas apziņu, jo domā, ka ar viņām kaut kas nav kārtībā. Viņas ir to padomu pirmie upuri, ar kuriem mūs “baro” masu informācijas līdzekļi: kas jādara un kas nav jādara, kas ir normāli, un kas nav.”
Šāda vainas apziņa parasti tiek piesegta ar mīlestību : “Es to daru, jo mīlu viņu”.
“Seksualitātē vīrieša dabā ir paņemt, iegūt, bet sievietes - pretoties, padoties, taču arī dot, - uzsver Žaklīna Šefere. - Tas noved pie mātes jūtām. Daudzas sievietes uztver savu vīrieti kā bērnu: ja viņš grib, es to došu, lai arī kaitēšu pati savai labsajūtai.”
Tādā veidā sieviete apdraud savu psihisko līdzsvaru. “Teikt “jā” tad, kad domā “nē”, - nozīmē dot savam partnerim tiesības, kuru viņam nav: tiesības ļaunprātīgi izmantot mūsu ķermeni, - saka psihoanalītiķe Martina Teijaka. - Mēs esam sava ķermeņa saimnieki, un , atsakoties no tā pārvaldīšanas, mēs atsakāmies no jebkādas labsajūtas.” Labākais veids, kā pateikt “nē”, ir teikt patiesību: ka jums nepatīk darīt to, ko viņš lūdz, ka jūs nevēlaties imitēt, ka tas ir vēlēšanās, nevis mīlestības jautājums. Tieši imitēšana ir tā, kas grauj pāri: nevienas stabilas attiecības nevar tikt balstītas uz meliem. Sievietes saka, ka nevēlas apspriest šo tēmu, baidoties tikt piemānītām vai pamestām? “Paradokss ir tajā, ka viņas tiks piemānītas un pamestas tieši tāpēc, ka nebūs runājušas par šo tēmu, - atbild Martina Teijaka. - Attiecībām pārī jātiek būvētām uz vēlēšanos dalīties visā, ieskaitot mūsu ķermeņus. Ja mēs tomēr nedalāmies, jo pastāv vardarbība, tad pāris vairs neeksistē. Ir tikai redzamība.”
