Aizpildīt mīlestības pret sevi trūkumu uz cita cilvēka jūtu rēķina nav iespējams, skaidro sociālpsihologs Žaks Salome. Katrā ziņā, šādas attiecības laimi nenesīs nevienam no partneriem.
Žaks Salome: Protams, ir svarīgi! Jo mīlestība pret sevi taču ir labvēlības un cieņas avots. Ja šo jūtu trūkst, attiecības kļūst autoritāras vai tiek būvētas pēc “upura-vajātāja” tipa. Ja es sevi nemīlu, tad nevaru mīlēt otru, jo tiekšos tikai pēc tā, lai mīlētu mani. Un man visu laiku nāksies prasīt vēl vai atteikties no otra cilvēka jūtām, jo saņemtā man būs par maz. Jebkurā gadījumā ir ļoti sarežģīti kaut ko dot: nemīlot sevi, es domāju, ka nevaru otram dot neko vērtīgu un interesantu, bet, ja kaut ko tomēr dodu, tad jūtos tā, it kā atņemtu sev kaut ko svarīgu.
Vai jūs uzskatāt, ka tādas attiecības ir lemtas neveiksmei?
Ž.S.: Jā, un šis noteikums pastāvīgi apstiprinās. Tādā pārī tas, kurš sevi nemīl, vispirms izmanto, bet tad sagrauj partnera uzticību. “Mīlestības piegādātājam” kļūst neveikli, viņš sāk šaubīties un beigu beigās nogurst nepārtraukti pierādīt savas jūtas. Viņam uzspiestā misija nav izpildāma: nevar iedot otram to, ko tikai viņš pats var sev iedot - mīlestību pret sevi pašu. Sevis nemīlēšana mūs burtiski dzen meklēt cilvēku, kuru mēs cenšamies piespiest mīlēt sevi. Mēs negribot blēdamies, it kā sakot partnerim: “Redzi, cik ļoti tu man esi vajadzīgs! Kamēr tu man sniedz to, ko es vēlos, es nekur no tevis nelikšos!” Viņš savukārt uz to varētu atbildēt: “Es ļoti labi jūtu, ka tu mani nemīli, taču es ticu, ka agri vai vēlu tu mani iemīlēsi par manu mīlestību,”
Cits variants: tas, kurš nemīl sevi, bieži apšauba otra jūtas: “Kam viņam tāda niecība, kā es? Tātad viņš ir vēl sliktāks par mani!” Tas notiek neapzināti, bet ļoti bojā tuvas attiecības.
Mīlestībā mēs vienmēr esam trīs:
es, otrs cilvēks un... mūsu attiecības
Sevis nemīlēšana var izpausties pat kā apmātība ar mīlestību un maniakāla uzticība. Taču tāda “sirsnīga dāvana” tikai maskē nepieciešamību būt mīlētam, kas nekad netiks pilnībā apmierināta.
Kā sevis nemīlēšana ietekmē seksuālo dzīvi?
Ž.S.: Sekss balstās uz visu saskarsmes valodu savienojuma - gan jūtām, gan vēlmēm, gan arī uz saprāta. Seksuālajā saskarsmē sevis nemīlēšana var izraisīt paaugstinātu prasīgumu, pat vardarbību. Tas, kurš sevi nemīl, vienlaicīgi var no partnera saņemt jebko, pārvēršoties vienīgi par viņa vēlmju objektu, un otrādi, attiekties pret partneri kā pret sava prieka objektu.
Vai otra cilvēka mīlestība spēj aizpildīt mīlestības pret sevi tūkumu?
Ž.S.: Šī ilūzija ir tikpat kaitīga, cik bezjēdzīga - it kā kāda cita mīlestības aizsegā var paslēpt savas bailes un trauksmi. Kad cilvēks sevi nemīl, viņš alkst pēc absolūtas bezierunu mīlestības un rezultātā no partnera visu laiku pieprasa jūtu pierādījumus. Tāds cilvēks sevi nolemj pastāvīgām bailēm un nedrošībai: vai viņu patiešām mīl? Kāds vīrietis stāstīja man par savu draudzeni, kura burtiski spīdzināja viņa jūtas, pārbaudot attiecību stiprumu. Šī sieviete visu laiku it kā jautāja: “Vai tu mīlēsi mani tāpat, kā agrāk, pat ja es slikti pret tevi izturēšos, ja tu nespēsi man uzticēties?”
Mīlestība, kura neiederas cienīgās attiecībās, neveido personību un neapmierina tās vajadzības. Es pats biju ļoti mīlēts bērns, mammas galvenais dārgums. Taču attiecības ar mani viņa veidoja ar pavēļu, šantāžas un draudu palīdzību, kas neļāva man iemācīties uzticēties un mīlēt sevi. Neskatoties uz dievināšanu no mātes puses, es sevi nemīlēju. Deviņu gadu vecumā es saslimu, un man nācās ārstēties sanatorijā. Tur es sastapu medmāsu, kura (pirmo reizi manā dzīvē!) dāvāja man brīnumainu sajūtu: es esmu vērtīgs tāds, kāds esmu. Esmu pelnījis cieņu, un, tātad arī mīlestību.
Kādas ir pāra priekšrocības, kur abi partneri pietiekami mīl sevi, lai būtu kopā?
Ž.S.: Viņiem ir iespēja veidot dzīvas un radošas attiecības, kas atvērs ceļu uz visu, ko dēvē par mīlestības priekiem, uz tās milzīgo potenciālu. Mīlestībā mēs vienmēr esam trīs: es, otrs cilvēks un...mūsu attiecības! Ja tās “darbojas” nepareizi, viens no mums vēlas izrīkot otru vai gaida, kad otrs izrīkos viņu. Ja partneri ciena viens otru un sevi, katrs kļūst atbildīgs par savu attiecību daļu un var noteikt savu pozīciju, nenomācot otru. Un tas ir labākais līdzeklis no atkarības un postošiem konfliktiem.
