Vēstule (tika veikts tulkojums uz latv.val.), kura atrasta interneta dzīleš..
"Mīļā Berta!
Man šodien palika 83 un gribu ar Tevi padalīties ar kādu svarīgu dzīves laikā iegūtu atziņu. Tev šobrīd 60, un es būtu laimīga, ja šādu vēstuli man kāds būtu uzrakstījis pirms 23 gadiem...
Tagad es arvien biežāk lasu, bet arvien retāk slauku putekļus. Es stundām ilgi vasarnīcā varu sēdēt uz lieveņa un baudīt skatu, jo man nospļauties par to, ka dobē aug nezāles. Es vēl arvien strādāju, bet nevienam to neiesaku, jo laiks, kas pavadīts ar ģimeni ir daudz svarīgāks.
Dzīve ir jābauda, nevis vienkārši „jāpiecieš”. Apbrīnojami, cik skaidrs šobrīd ir tapis mans prāts, kad neko vairs nevar mainīt... Es vairs necenšos ekonomēt laiku iepērkoties. Visus skaistākos galdautus, palagus un servīzes es sāku izmantot ikdienā, nevis tikai īpašos gadījumos.
Kad eju uz veikalu pēc produktiem, ģērbju pašu skaistāko. Esmu ievērojusi – kad labi izskaties, ir daudz vieglāk šķirties no naudas. Esmu sapratusi, ka, lai lietotu savas vismīļākās un dārgākās smaržas, nav jāgaida „īpašs gadījums”. Tāda apbrīnojama sajūta: labi smaržot, kad dodies uz banku vai poliklīniku.
Mani vairāk nedusmo sīkumi, kuri tik bieži man bojāja garastāvokli agrāk: nepabeigtie mājas darbi, nelaipnie lielveikalu kasieri vai pilošie krāni.
Manā dzīvē vairāk nav nekādu „nākošnedēļ” vai „kādreiz”. Visu interesantāko es daru tieši tagad. Katru rītu es sev jautāju: „Ko es tādu šodien darītu, ja zinātu, ka rīt no rīta vairāk nepamodīšos?”
Tas palīdz sajust dzīves realitāti. Tagad es bieži zvanu bērniem, un kad vien ir iespējams, par kaut ko atvainojos draudzenēm.
Tie gadi, kas mums katram ir atlikuši – tā ir dāvana, un nevis kaut kas, kas it kā Tev vēl ir. Neviens mums neko nav garantējis, pat rītdienu. Iespējams, mūsu dzīve nav bijusi tā, par kuru sapņojām bērnībā. Bet, kamēr vien mēs esam šeit, neviens mums neliedz uzdejot. Neviens, izņemot mūs pašus! "
Ja piekrīti, tad dalies ar rakstu!
