Ar sievu esam jau kopā gandrīz 5 gadus. Pa šo laiku esmu sapratis, ka nemīlu viņu. Mums ir 3,5 gadus vecs bērns. Attiecības attīstījās ļoti strauji, kopīgā kompānijā. Viss sākās ar “draudzīgu seksu”. Pēc tam neplānota grūtniecība. Pirmo laiku dzīvojām tā, kā dzīvo parastas ģimenes. Bet, jo tālāk, jo vairāk sapratu, ka atdziestu pret viņu… Šobrīd attiecības nav visai labas. Mēs daudz strādājam, praktiski nesatiekamies. Intīmajā jomā ir vēl bēdīgāk. Taču tas nav galvenais. Es jau sen dzīvoju ar domu aiziet, bet nespēju bērna dēļ. Sirdsapziņa neļauj. Ja es sievu pametīšu, viņa nespēs bez manis. Tuvu radinieku viņai nav, un nav arī, kur iet. Mūsu dzimtajā pilsētā viņai ir dzīvoklis, bet uz turieni atgriezties viņa negrib. Nespēju iedomāties, kā viņa dzīvos ar bērnu bez manis, bet tā turpināt man ir ļoti smagi. Kā rīkoties?
Aleksandrs, 23 gadi
Labs jautājums: vai ir vērts saglabāt attiecības bērna dēļ, ja jūtas ir zudušas un ģimene izjukusi? Vai divi nelaimīgi cilvēki, dzīvojot zem viena jumta, var padarīt laimīgu trešo? Vai šis mazais cilvēciņš spēj tādos apstākļos būt laimīgs? Atbilde ir viennozīmīga - nē!
Protams, vecāku šķiršanās nav vienkārša lieta. Taču labāk ir izšķirties, saglabājot cilvēcisku seju, nekā nodzīvot līdz naida vai pilnīgas vienaldzības stāvoklim. Šķirti dzīvesbiedri pārstāj būt par vīru un sievu, bet par vecākiem viņi paliek.
Ja šī sapratne ir, tad bērns divu nelaimīgu, kopā dzīvojošu vecāku vietā var iegūt divas pilnvērtīgas laimīgas ģimenes. Jo tad katrai no pusēm radīsies iespēja atrast mīlamu cilvēku un pašam būt mīlētam.
Bet tā smagā nasta, kas tādā situācija tiek uzkrauta bērna pleciem, var sagraut un aprakt zem savām lauskām visus.Tajā skaitā arī pašu bērnu.
Ja šķiroties attiecībās saglabājas cieņa, tad izdosies atrisināt visus radušos sadzīves jautājumus. Civiliētajā pasaulē pastāv laulību līgumi, pateicoties kuriem, katra no pusēm izprot savas tiesības un pienākumus.
Iespējams, ka jūsu sieva jūt, ka ģimenē viss iet greizi, un viņa ir gatava šķirties. Taču bailes, satraukums, nedošība par sevi notur viņu kaut nelabvēlīgā, taču laulībā. Jo tikai šajā gadījumā viņai ir vismaz kaut kādas garantijas.
Bet, ja godīgi pastāstīsiet par savām jūtām, apspriedīsiet esošajā situācijā radušās finansiālās lietas un nostiprināsiet tās, tad var gan izšķirties, gan arī saglabāt attiecības, kas ir ļoti svarīgi kopēja bērna audzināšanā. Tāpēc tas viss, ko mēs darām kāda dēļ, nav mūsu patiesā vēlme, bet, tātad, agri vai vēlu pārvērtīsies par vilšanos.
Vai jūs sev piedosiet šos iztērētos gadus? Vai bērns jums piedos? Vai sieviete, kas tagad arī pārdzīvo šo krīzi? Šķiršanās vienmēr sāp. Taču šeit ir tāpat, kā ķirurģijā, lai izveseļotos, caur to ir jāiziet.
