Depresija nav vienkārši skumjas vai slikts noskaņojums. Īpaši bīstama ir tieši bērnu depresija. Par galvenajām tās pazīmēm un par to, ko vajadzētu darīt vecākiem, pastāstīsim šajā rakstā.
Kad mums ir nepatikšanas, mēs skumstam. Dažreiz mums tas ir jādara, jo tā iemācāmies novērtēt labākos brīžus savā dzīvē. Taču depresija – tās nav vienkārši skumjas un tai par iemeslu nav sarežģīti dzīves apstākļi, bet gan rinda bioloģisku un psiholoģisku faktoru. Ar depresiju var slimot ne tikai pieaugušie, bet arī bērni jau no trīs gadu vecuma.
Depresijas iemesli
Ir vesela rinda bioloģisku faktoru, kas provocē depresijas attīstību bērniem. Pirms runāsim par tiem, jāsaprot sekojošais: smadzeņu darbību stimulā hormons serotonīns un gāze – dofamīns. Pirmais ļauj sajust apmierinājumu, otrs nepieciešams, lai paātrinātu reakciju. Taču, lai palaistu visu sistēmu, nepieciešama “degviela”. Tikai tad, ja būs visu komponentu balanss, izdosies sasniegt rezultātu.
Piemēram, ja trūkst serotonīns, cilvēkam zūd vēlme kaut ko darīt, ja trūkst dofamīns, cilvēkam nav spēks neko darīt. Vēl viens būtisks bioloģiskais faktors – uzmanības deficīts, kuram esot, nervu sistēma tiek pilnībā izsmelta un formējas neveiksmes sajūta. Bioloģiskie faktori var pārvērsties par sociāli – kontekstuālajiem, kad bērnu kritizē, un tas kalpo kā grūdiens depresijas virzienā.
Tāpat depresijas attīstību veicina psiholoģiskie faktori vai citiem vārdiem sakot, domāšanas ieradumi. Viens no šiem ieradumiem ir perfekcionisms, cenšanās visu darīt ideāli un nespēja izbaudīt rezultātu. Protams, cilvēkam jācenšas būt pēc iespējas labākam, taču ja viņš neatjauno zaudētos resursus, sākas problēmas. Nervu sistēma var būt veidota perfekcionismam, taču tendences attīstība nenotiks, ja nebūs atbalstošu ārējo faktoru. Pirmkārt jau, ja cilvēks nepareizi ēdīs un nebūs kvalitatīvi izgulējies. Vecākiem jāzina, ka ja bērns neizjūt nogurumu – tas ir pirmais trauksmes signāls. Ikvienam no mums ir nepieciešama atpūta, nedrīkst novājināt savu nervu sistēmu. Bērnam īpaši traumējoša ir psiholoģiska vardarbība, kas tālāk var rezultēties kā:
- bailes no sāpēm, un aizture, jo nav iespējas pašam kontrolēt situāciju;
- pārliecība par to, ka aizsardzība nepastāv;
- bezcerības sajūta un nespēja pretoties atkārtotam vardarbības aktam.
Neaizmirstiet, ka bērni atdarina savus vecākus. Tāpēc vecākiem jāseko tam, kādus ieradumus viņi demonstrē: kā tiek galā ar problēmām, kā reaģē uz neveiksmēm, ar kādiem paņēmieniem nomierinās.
Taču daži vecāki tik ļoti baiļojas par saviem bērniem, ka ikvienu negatīvu emociju cenšas kontrolēt, cenšas kontrolēt arī pašu bērnu. Piemēram, aplūkosim situāciju, kad bērns saņēmis neapmierinošu atzīmi pašā mācību gada sākumā un vecāki ir neapmierināti. Ir vairākas notikumu attīstības iespējas. Bērnam liek sēdēt pie mācību grāmatām un iekalt visu nepieciešamo, ar ko tiek nomākta jebkura motivācija un mācības bērns sāks uztvert kā sodu. Vai arī censties saprast, kas bērnam nav izdevies un palīdzēt iemācīties uzdoto tā, lai bērnam nezustu vēlme mācīties.
Depresīva stāvokļa pazīmes
Paaugstināts jūtīgums un aizkaitināmība. Nervu sistēmas pārslodze traucē cilvēkam risināt problēmu. Piemēram, ja bērns pārbaudes darbā saņem zemāku atzīmi par cerēto, tā vietā, lai noskaidrotu, kāpēc tā noticis, plēš burtnīcu un sāk raudāt – tas ir paaugstināts jūtīgums.
Uzmanības trūkums. Mācību gada sākumā bērni tērē daudz spēka un enerģijas, tāpēc aktivitāte un motivācija var būt pazemināta. Piemēram, līdz šim bērns vienmēr ir labi mācījies, bet pēdējā laikā aizmirst izpildīt mājas darbus un parādīt tos skolotājam, kurš domā, ka bērnam tas nav svarīgi, lai gan patiesībā bērnam ir grūti koncentrēt savu uzmanību.
Pastāvīgs nogurums un apātija. Kad cilvēkam ir depresija, tad viņš nevēlas just nekādas emocijas, jo tās prasa spēku. Piemēram, ja agrāk bērnam patika dziedāt un klausīties mūziku, bet tagad viņš izvēlas klusumu – tas ir trauksmes zvans.
Šīs ir izplatītākās pazīmes, taču katram cilvēkam depresija attīstās atšķirīgi. Piemēram, bērnu depresija atšķiras no pusaudžu depresijas, pēdējā gadījumā pieslēdzas arī kognitīvais komponents, pusaudža skatījums uz pasauli kopumā un uz sevi kā personību.
Ko darīt, ja bērnam ir depresijas pazīmes
Pirmkārt, noteikti jākonsultējas ar speciālistu. Vecākiem jāvēro vide, kādā atrodas bērns, viņa sajūtas, attiecības ar citiem bērniem. Ja, piemēram, bērns saka, ka ir ļoti noguris un negrib apmeklēt mūzikas skolu, ļaujiet viņam atpūsties. Tā jūs parādīsiet, ka esat spējīgi piekāpties un būt mazāk prasīgi.
Vecāki nedrīkst aizmirst par suicīda risku, īpaši, ja runa ir par pusaudžu depresiju. Lai no tā izvairītos, ir nepieciešams, lai bērns justu, ka var vecākiem uzticēties, ka tie viņu sapratīs. Ja bērna ir diagnosticēta smaga depresija, tad bez medikamentiem neiztikt. Pat astoņus gadus vecam bērnam, ja tas ir nepieciešams, tiek nozīmēti antidepresanti.
Ja bērns zina, ka viņam ir depresija, svarīgi paskaidrot viņam, ka tāds stāvoklis ir normāls un tas cilvēkiem ir bieži sastopams. Viņam jāsaprot, ka vecāki jebkurā situācijā ir gatavi viņam palīdzēt un atbalstīt. Nevajag baidīties runāt ar bērniem, īpaši jau par tik svarīgām tēmām.
Avots
