Pastāvīga paaudžu salīdzināšana ir sarežģīta un mūžīga problēma, par kuru ir rakstījuši klasiķi un nepārstāj runāt laikabiedri. Tā nu cilvēks ir iekārtots, ka viņa personīgā pieredze kļūst par apkārtējās pasaules etalona mērauklu. Tāpēc, lai arī kādi civilizācijas labumi būtu nonākuši mūsu bērnu rokās, aiz iegūtajām priekšrocībām vienmēr slēpsies atšķirības, kuras vecākā paaudze nosauks par nelāgiem mūsdienu audzināšanas trūkumiem.
Tehniskais progress tik tiešām mūsdienu bērniem sniedz ļoti daudz. Mazie attīstās ātrāk, domā un rīkojas brīvāk nekā viņu mammas un tēti tajā pašā vecumā. Kas tomēr mūsdienu jaunajai paaudzei pietrūkst, salīdzinot ar viņu vecākiem? Un kāpēc sabiedrība par to satraucas?
Atjautība un iniciatīva
Uz 4-6 gadu vecumu gandrīz katram otrajam bērnam jau ir savs smartfons. Un, protams, vecāki, dāvinot šādas lietas, atsaucas pirmām kārtām uz bērna drošību. Jo, cik gan daudz mūsdienu jauno māmiņu un tētu jautājumu savulaik būtu atrisināti ar vienu telefona zvanu šeit un tūlīt! Pilsētās bija taksofoni, taču ne vienmēr tas bija risinājums. Pagātnes bērniem nācās likt lietā izdomu un pieņemt diezgan pieaugušus un patstāvīgus lēmumus, laikus nesaņemot vecāku padomu.
Taču paradokss ir tajā, ka šodien sazvanīt bērnu ir iespējams jebkurā brīdī, toties uztraukties par bērniem vecāki ir sākuši krietni vairāk. Kas notiks, ja bērns pēkšņi pazaudēs savu viedierīci? Vai viņš uzzinās ceļu no garāmgājējiem, vai nekautrēsies palūgt piezvanīt, īpaši jau pēc norādījumiem nesarunāties ar nepazīstamiem? Daži vecāki, kuri apzināti nedod saviem skolniekiem telefonus, ir stingri pārliecināti, ka viedierīces neļauj bērniem attīstīt vissvarīgākās prasmes - orientēties uz pielietot izdomu kritiskās situācijās. Katrā gadījumā, šāda pieeja tik tiešām atstāj vecākiem iespēju dibināt ar bērniem unikālas emocionālas attiecības.
Ticība brīnumiem
Šodien jebkura informācija, kas interesē bērnu, acumirklī var tikt saņemta no interneta. Pie tam, viņa pieprasījumu veiksmīgi apstrādās arī balss palīgs, ja bērns vēl neprot lasīt. Tāpēc ir naivi domāt, ka visi noslēpumi, ko agrāk bērni čukstēja viens otram ausī, piemēram, vai Salatētis pastāv, vēl nav atklātas ar interneta datu bāzes palīdzību.
Lēmumam, norobežot bērnus no tāda veida zināšanām vai nē, ir jāpaliek vecāku prerogatīvai kā audzināšanas elementam. Un labi, ja bērns saņem pareizu informāciju. Jo internets bērnu var ļoti viegli maldināt, bet vecāki par to pat neuzzinās.
Prasme mācīties
Uzrakstīt sacerējumu vai sagatavot referātu - šie uzdevumi jau sen ir pārstājuši saturēt sevī radošu procesu. Viss, ko šodien izdarīs vairums skolnieku - ierakstīs meklētājā uzdoto tēmu, atvērs pāris avotu un savienos materiālu vienotā tekstā, reizēm pat īpaši to nelasot. To spēj izdarīt pat pirmklasnieks.
Lai gan ar šādu uzdevumu formas būtību pedagogi sākotnēji bija domājuši prasmi strādāt ar informāciju: prast to atrast, apstrādāt, piemeklēt atbilstošas ilustrācijas un visu skaisti noformēt. Izmantot nācās daudz avotu, un skolniekiem nācās pielietot attapību un operēt ar loģisko domāšanu.
Protams, nomainot iepriekšējos, rodas jauni paņēmieni attīstīt bērnos uzskaitītās prasmes. Šeit vecāku galvenais uzdevums - nodrošināt bērniem labvēlīgus nepieciešamos apstākļus. Taču viedierīcēm nebūtu jākļūst par pirmavotu, pie kā bērni griežas ar jautājumu vai pēc padoma. Un nav nekā svarīgāka par pieaugušo autoritātes saglabāšanu un kvalitatīvu emocionālo saikni ar bērnu.
